ceturtdiena

nesalūzt



šķiet beidzot izdarot pareizās izvēles par pašas dzīvi, vienlaikus esmu saņēmusi ārkārtīgi daudz ārēju pārdzīvojumu. izaicinājumus manam iekšējam spēkam. viss jūk un brūk, un manī sēj vainas apziņu. ka esmu izpostījusi mūžsenas attiecības, lai gan ir skaidri saskatāms, ka šis cilvēks beidzot ieguvis savā dzīvē brīnumainas veiksmes un iespējas tieši pateicoties šim manam lēmumam. 

es tikmēr cīnos ar pašas radītu vainas apziņu par pagātnē pieļautām kļūdām, nepareizām attieksmēm un šobrīd esošajām aizām un bedrēm, kurās es laiku pa laikam iegāžos, aiz sevis atstājot smilšu vērpetes un smaga būkšķa dunoņu ausīs. savas uzplēstās un asiņojošās brūces cenšos ārstēt pie jūras, ļaujot vienam saulrietam aiz otra kļūt par plāksteri. varbūt dabas spēks kādreiz ieplūdīs arī manī. 

"not scared to be strong". maza rinda no teksta, kuram ļauju plūst cauri savām ausīm ikreiz, kad dodos pie jūras, kad eju meklēt mierinājumu. sīks teikums, kurš kalpo kā atgādinājums, ka man nav jābaidās no šobrīd notiekošā, arī brūcēm drīz vajadzētu aprauties ar cietu kreveli. 

es ceru, ka sajūta, ka iekšā viss lūzt, plīst un pūst drīz pagaisīs. 

svētdiena

all I can



pamodos nakts vidū ar asarām acīs un sāpēm krūtīs. sapnī nolūkojos uz tevi, biju daļa tavas dzīves, tavai ģimenei esot tuvumā, tev skatoties uz mani. pamodos un zināju, ka sapņa iespējamība dzīvē ir neiespējama. es zinu, ka man jāpārstāj plēst sevi un maisīties pa tavu dzīvi, taču es tiešām nespēju apturēt šo siltumu, kas plūst pret tevi.

"all I can think about is you" un šķiet šādi aizvadīšu visas savas dienas, nesot tevi savas sirds siltumā. dažkārt šķiet, ka spēšu turpināt elpot un būt tikai tad, kad redzēšu tavas acis pretīm manējām ..

piektdiena

xxx




man šķiet, es beidzot esmu atguvusi savu elpu, vienmērību un mieru tajā. taču tas ir tikai pagaidām, jo līdzko es jutīšu tavu tuvumu kā klātesošu, kā aizsniedzamu un, esi man žēlīga, redzamu, viss mans miers izkusīs kā sviests saulē. tavs tuvums manī šķils ugunis.

tikai viens tavs skūpsts spēj radīt tādu triecienu, ka nākamajā rītā mostos ar sajūtu, ka šādi tālāk dzīvot nedrīkst. ir neiespējami tevi neievērot, tev paiet garām, nepaskatīties. taču man ir jācenšas īstenot neiespējamo. lai izdzīvotu.

tu radīji iespēju, tu devi sajūtu, pat necenšoties to īsti dot. un zini kāpēc?
jo tevī joprojām mīt tas siltums, tās rūpes un mīlestība, kura manā tuvumā mēdza augt gaismas ātrumā. tu tici, ka mēs kopā spējam būt uguņošana krāšņa, taču baidies. no sekām.

laiks maina, laiks šķir un laiks plosa. taču zini, ko vēl dara laiks? rada! mīlestības sēklas izdiedzējis par skaistiem augiem, tagad tas cenšas tās pārvērst atkal par sēklām. bet varbūt jāļauj augt? 

trešdiena


alkt kaut tikai no attāluma tevi vērot. vērot un iztēloties, ka katrs mans skatiens ir pieskāriens. tev. stāvēt grantēta ceļa vidū, justies kā nekurienē un rīt asaras. aizgūtnēm. lolot veltas cerības un pašai par to sāpēt. ilgoties un zaudēt pa sirdspukstam tikai iedomājoties tevi vien.
būt pārlieku jūtelīgai un just kā pamats zem kājām brūk pa minūtei vien.
alkt. kaut tikai no tāluma uz tevi paskatīties. redzēt un iedomāties, ka tava elpa sapiņķerējusies manos matos. būt tuvumā. tuvu klāt.

sestdiena

turpinājums



taustos. kā pa tumsu.
taču nepamet sajūta, ka dzīve griežas uz apli vien. kas vienā mirklī sākums, otrā - gals.
arvien biežāk pieķeru sevi klīstam pa vietām, ielām un pļavām, kurās kādreiz klīdām abas. joprojām divinyls izpildītā i touch myself  ir mana himna, mana šūpuļdziesma. mirkstu mirkļos un mazās domās, sajūtās un atmiņu gleznās. skaisti jau, taču nospiedoši arī.
es neatrodu ceļu ārpus sevis, visur, kurp eju, vien tumsa.


vai dzirdi? ierasti šī nebūtu mana melodija, nebūtu mana valoda, taču tajā ir kaut kas tāds, kas ar tevi vien saistās.
sajūta.

svētdiena

xxx



pa prātu skraida domas, nepieradināmas, mazliet vieglprātīgas. sirdī mezgli, kamoli un bieza tumsa. un ir sajūta, ka iepriekš esmu mitusi ilūziju, mākslīgi radītu sajūtu pasaulē. atceros ikvienu vārdu, kuru tu man teici, kurā es patvēros un šķita, tie sasildīs. taču nosaldēju pirkstu galus, tie samezglojās no vārdiem, pieskārieniem un siltuma tava. 
tu ļāvi just. būt. alkt un sāpēt ilgās. un tad pārmeti mani pār bortu, ar mezglos sasietu sirdi un atvērtu durvju radītu caurvēju prātā. 

es neticu otrajām iespējām, paskat, kur tās mani aizvedušas. pie sāpīguma un asaru sāļuma. taču es tās mēdzu dot, dāļāt uz visām pusēm, nepieļaudama domu, ka kādreiz pati tādu alkšu. iespēju. 

vienam gan es ticu. ka kādu dienu es sastapšu atkal tavu skatienu un man sāpēs. par zaudētajām iespējām. jo alku un ilgojos. joprojām. 

man tevis pietrūkst.


ļoti.

trešdiena

zudis

tumsas pielietā naktī es veldzēšos gaismas krāsās, piekļaušu ķermeni klusumam un ieskatīšos acīs  .. nāvei.
ilūziju, dzīves un izsapņoto sapņu nāvei.
bet pašlaik es vienkārši sāpēšu. griezīšu laiku uz priekšu un atpakaļ, skatoties te vienā, te otrā virzienā, nespēdama īsti skatīties vienā no tiem.
šķiet visi virzieni zuduši, zudis pamats zem kājām. rītdiena.
ir palikusi tikai nakts. un šķiet zudīs arī tā.

būt.



Es aizveru acis un iedomājos. Kā ienāku pa durvīm, tu skaties uz mani ar silti smaidošām acīm un es smaidu tev pretī. Rokā esošā soma viegli slīd ārā no plaukstas, ļauju tai noslīdēt uz grīdas un turpat arī palikt. Eju soli tev pretī, alkstot ieritināties tavā apskāvienā kā siltā segā. Noskūpstīt, ļaut tavam degungalam saskarties ar manējo, pieturēties pie tavas sejas, neļaujot izgaist siltumam starp mums.

Ietīties vakara krēslā, ļaujot tikai niecīgajam ielu apgaismojumam izgaismot istabu. Būt tev blakus, dziļi plaušās, vēl jo dziļāk sevī ieelpot tevi, tavu smaržu, klātbūtni. Būt. Beidzot būt.

Negribēt iet prom. Iedomājos, kā nekad neaizeju vairs. Kā palieku, sildoties un esot. Siltumā, blakus un vienmēr.

piektdiena

tu nāc?!

pēc ilga klusuma nāk rudens.
ar jauniem plāniem, jaunām iespējām un domām par mitru lapu smaržu agros rītos. 

es sāku no mīlestības pret naktīm pārlēkt uz mīlestību pret agriem rītiem. pret pirmo rīta gaismu, kura cenšas salauzt debesis un rūsas krāsas atspīdumu mākoņos, saulei rotaļājoties ar rīta noskaņojumu. 
mitrs un dzidrs rudens rīta gaiss un nepacietīgas ilgas pēc neliela dzeltena vai sārta piliena zaļganajās koku lapās. 
pirms pāris gadiem es apsolīju nosargāt un saglabāt rudeni. to arī izdarīju, piekļaujot rudens lapu krāsas grāmatu lapu smagumam un cenšoties saglabāt. arī šogad saglabāšu. un darīšu to ik gadu. tas nekas, ka ziemā tās sniedz tikai atgādinājumu par rudens krāšņumu un skaistumu, tas nekas, ka viegli sabirst, ja pieskāriens bijis raupjš. galvenais ir saglabāt, saglabātais neizzūd. pat ja sabirzis no raupjiem pieskārieniem. 

sagaidi rudeni un ieliec arī tu kādu košu koka lapu starp grāmatas lapas pusēm, lai saglabājas sajūta. un pamosties kādu dienu mazliet agrāk, ieelpo rītu. dzidru, viegli vēsu un atvēsinošu. galvenais ir saglabāt. sajūtu. 

pirmdiena

viegli


Ir laiks vieglumam. Tādam pavisam gaisīgam un saldam, kā putukrējumam. Un tāpat ir laiks pamanīt, ka arī apkārt ir vieglums.

Sēžu klusas istabas vidū, ievilkusi siltumu sevī, ar kūpošas kafijas krūzi tuvumā, istabā plūstot lauztiem saules stariem un jūtu ilgas. Taču ne tās skumjās, kas piespiež pie gultas, ierauj segu mākoņos, tukšumā un skumjā aizmirstībā. Nē, šīs ilgas ir savādākas. Šīs ir tādas, kas vēsta par drīzu atgriešanos un miera turpinājumu. Kā tad, kad pēkšņi izbeidzas milti rauša cepšanas procesa pašā viducī un tu to otru sūti uz veikalu, lai taču nes un ļauj tev turpināt rauša uzburšanu. Aizsūti uz veikalu un zini, ka atgriezīsies un drīz. Tas nomierina, lai gan piezogas arī maza šķipsna ilgu, tāds mazs ilgu mirklis, bet tas vieglais un priecīgais.

Nedrīkst ļauties ilgu smagumam, to nu es tagad zinu pavisam droši. Vajag ļauties mīlestības un otra dvēseles siltumam. Skatīties taisni uz priekšu un kopīgi cept raušus. 
Visas skumjas ir izsāpētas, izdzīvotas un izelpotas, nu es esmu gatava atkal burt prieku un elpot, dziļi un priecīgi.