piektdiena

xxx




man šķiet, es beidzot esmu atguvusi savu elpu, vienmērību un mieru tajā. taču tas ir tikai pagaidām, jo līdzko es jutīšu tavu tuvumu kā klātesošu, kā aizsniedzamu un, esi man žēlīga, redzamu, viss mans miers izkusīs kā sviests saulē. tavs tuvums manī šķils ugunis.

tikai viens tavs skūpsts spēj radīt tādu triecienu, ka nākamajā rītā mostos ar sajūtu, ka šādi tālāk dzīvot nedrīkst. ir neiespējami tevi neievērot, tev paiet garām, nepaskatīties. taču man ir jācenšas īstenot neiespējamo. lai izdzīvotu.

tu radīji iespēju, tu devi sajūtu, pat necenšoties to īsti dot. un zini kāpēc?
jo tevī joprojām mīt tas siltums, tās rūpes un mīlestība, kura manā tuvumā mēdza augt gaismas ātrumā. tu tici, ka mēs kopā spējam būt uguņošana krāšņa, taču baidies. no sekām.

laiks maina, laiks šķir un laiks plosa. taču zini, ko vēl dara laiks? rada! mīlestības sēklas izdiedzējis par skaistiem augiem, tagad tas cenšas tās pārvērst atkal par sēklām. bet varbūt jāļauj augt? 

trešdiena


alkt kaut tikai no attāluma tevi vērot. vērot un iztēloties, ka katrs mans skatiens ir pieskāriens. tev. stāvēt grantēta ceļa vidū, justies kā nekurienē un rīt asaras. aizgūtnēm. lolot veltas cerības un pašai par to sāpēt. ilgoties un zaudēt pa sirdspukstam tikai iedomājoties tevi vien.
būt pārlieku jūtelīgai un just kā pamats zem kājām brūk pa minūtei vien.
alkt. kaut tikai no tāluma uz tevi paskatīties. redzēt un iedomāties, ka tava elpa sapiņķerējusies manos matos. būt tuvumā. tuvu klāt.

sestdiena

turpinājums



taustos. kā pa tumsu.
taču nepamet sajūta, ka dzīve griežas uz apli vien. kas vienā mirklī sākums, otrā - gals.
arvien biežāk pieķeru sevi klīstam pa vietām, ielām un pļavām, kurās kādreiz klīdām abas. joprojām divinyls izpildītā i touch myself  ir mana himna, mana šūpuļdziesma. mirkstu mirkļos un mazās domās, sajūtās un atmiņu gleznās. skaisti jau, taču nospiedoši arī.
es neatrodu ceļu ārpus sevis, visur, kurp eju, vien tumsa.


vai dzirdi? ierasti šī nebūtu mana melodija, nebūtu mana valoda, taču tajā ir kaut kas tāds, kas ar tevi vien saistās.
sajūta.

svētdiena

xxx



pa prātu skraida domas, nepieradināmas, mazliet vieglprātīgas. sirdī mezgli, kamoli un bieza tumsa. un ir sajūta, ka iepriekš esmu mitusi ilūziju, mākslīgi radītu sajūtu pasaulē. atceros ikvienu vārdu, kuru tu man teici, kurā es patvēros un šķita, tie sasildīs. taču nosaldēju pirkstu galus, tie samezglojās no vārdiem, pieskārieniem un siltuma tava. 
tu ļāvi just. būt. alkt un sāpēt ilgās. un tad pārmeti mani pār bortu, ar mezglos sasietu sirdi un atvērtu durvju radītu caurvēju prātā. 

es neticu otrajām iespējām, paskat, kur tās mani aizvedušas. pie sāpīguma un asaru sāļuma. taču es tās mēdzu dot, dāļāt uz visām pusēm, nepieļaudama domu, ka kādreiz pati tādu alkšu. iespēju. 

vienam gan es ticu. ka kādu dienu es sastapšu atkal tavu skatienu un man sāpēs. par zaudētajām iespējām. jo alku un ilgojos. joprojām. 

man tevis pietrūkst.


ļoti.

trešdiena

zudis

tumsas pielietā naktī es veldzēšos gaismas krāsās, piekļaušu ķermeni klusumam un ieskatīšos acīs  .. nāvei.
ilūziju, dzīves un izsapņoto sapņu nāvei.
bet pašlaik es vienkārši sāpēšu. griezīšu laiku uz priekšu un atpakaļ, skatoties te vienā, te otrā virzienā, nespēdama īsti skatīties vienā no tiem.
šķiet visi virzieni zuduši, zudis pamats zem kājām. rītdiena.
ir palikusi tikai nakts. un šķiet zudīs arī tā.

būt.



Es aizveru acis un iedomājos. Kā ienāku pa durvīm, tu skaties uz mani ar silti smaidošām acīm un es smaidu tev pretī. Rokā esošā soma viegli slīd ārā no plaukstas, ļauju tai noslīdēt uz grīdas un turpat arī palikt. Eju soli tev pretī, alkstot ieritināties tavā apskāvienā kā siltā segā. Noskūpstīt, ļaut tavam degungalam saskarties ar manējo, pieturēties pie tavas sejas, neļaujot izgaist siltumam starp mums.

Ietīties vakara krēslā, ļaujot tikai niecīgajam ielu apgaismojumam izgaismot istabu. Būt tev blakus, dziļi plaušās, vēl jo dziļāk sevī ieelpot tevi, tavu smaržu, klātbūtni. Būt. Beidzot būt.

Negribēt iet prom. Iedomājos, kā nekad neaizeju vairs. Kā palieku, sildoties un esot. Siltumā, blakus un vienmēr.

piektdiena

tu nāc?!

pēc ilga klusuma nāk rudens.
ar jauniem plāniem, jaunām iespējām un domām par mitru lapu smaržu agros rītos. 

es sāku no mīlestības pret naktīm pārlēkt uz mīlestību pret agriem rītiem. pret pirmo rīta gaismu, kura cenšas salauzt debesis un rūsas krāsas atspīdumu mākoņos, saulei rotaļājoties ar rīta noskaņojumu. 
mitrs un dzidrs rudens rīta gaiss un nepacietīgas ilgas pēc neliela dzeltena vai sārta piliena zaļganajās koku lapās. 
pirms pāris gadiem es apsolīju nosargāt un saglabāt rudeni. to arī izdarīju, piekļaujot rudens lapu krāsas grāmatu lapu smagumam un cenšoties saglabāt. arī šogad saglabāšu. un darīšu to ik gadu. tas nekas, ka ziemā tās sniedz tikai atgādinājumu par rudens krāšņumu un skaistumu, tas nekas, ka viegli sabirst, ja pieskāriens bijis raupjš. galvenais ir saglabāt, saglabātais neizzūd. pat ja sabirzis no raupjiem pieskārieniem. 

sagaidi rudeni un ieliec arī tu kādu košu koka lapu starp grāmatas lapas pusēm, lai saglabājas sajūta. un pamosties kādu dienu mazliet agrāk, ieelpo rītu. dzidru, viegli vēsu un atvēsinošu. galvenais ir saglabāt. sajūtu. 

pirmdiena

viegli


Ir laiks vieglumam. Tādam pavisam gaisīgam un saldam, kā putukrējumam. Un tāpat ir laiks pamanīt, ka arī apkārt ir vieglums.

Sēžu klusas istabas vidū, ievilkusi siltumu sevī, ar kūpošas kafijas krūzi tuvumā, istabā plūstot lauztiem saules stariem un jūtu ilgas. Taču ne tās skumjās, kas piespiež pie gultas, ierauj segu mākoņos, tukšumā un skumjā aizmirstībā. Nē, šīs ilgas ir savādākas. Šīs ir tādas, kas vēsta par drīzu atgriešanos un miera turpinājumu. Kā tad, kad pēkšņi izbeidzas milti rauša cepšanas procesa pašā viducī un tu to otru sūti uz veikalu, lai taču nes un ļauj tev turpināt rauša uzburšanu. Aizsūti uz veikalu un zini, ka atgriezīsies un drīz. Tas nomierina, lai gan piezogas arī maza šķipsna ilgu, tāds mazs ilgu mirklis, bet tas vieglais un priecīgais.

Nedrīkst ļauties ilgu smagumam, to nu es tagad zinu pavisam droši. Vajag ļauties mīlestības un otra dvēseles siltumam. Skatīties taisni uz priekšu un kopīgi cept raušus. 
Visas skumjas ir izsāpētas, izdzīvotas un izelpotas, nu es esmu gatava atkal burt prieku un elpot, dziļi un priecīgi.

ceturtdiena

bet neaizmirst



gribas sev iecirst pliķi un pateikt, attopies.
esmu iesprūdusi pieskārienu un skūpstu atmiņās. un es netieku no turienes prom. es nezinu kā man aiziet, lai es tiešām būtu aizgājusi, kā man neskatīties atpakaļ, lai es tiešām neko neredzētu.
bet tavas plaukstas joprojām ir uz manis un tavi skūpsti arī un tie spiež mani nost, smacē un tajā pat laikā tik ļoti silda.

**

šajā pavasarī esmu sapratusi vienu lietu. ir jāuzdod jautājumi un jācenšas visiem spēkiem, lai atrastu arī atbildes uz tiem.
es vājprātā cenšos un man pat liekas, ka dažbrīd izdodas. esmu ieķērusies pati savos matos kā dzīvībā un cenšos, cik spēka, lai aiz tiem izvilktu sevi ārā no bedres, kurā pati sevi esmu iegrūdusi.
nu esmu pieslēgusies realitātei un gatava darīt visu, lai mana diena mirktu saulē un, galvenokārt, šodienā. ņemšu šodienas un šī mirkļa iespējas pilnām saujām, lai iespējams kādu dienu saprastu, ka par aizgājušo visbūtiskākais man ir zināt šobrīd notiekošo.

un vēl ir svarīgi atrast burvību it visā kas notiek un varbūt arī pat tajā, kas nenotiek.

sestdiena

mazliet gaisa, lūdzu



Piespiesta pie sienas vismazākajā telpā, izsmelta un nogurusi no smacējošā gaisa sev visapkārt. Esmu nogurusi no it visa. Sagūstīta kā zvirbulēns plaukstās, kas alkst izsprukt cauri pirkstu starpām un aizlidot, riņķojot ap mākoņiem vien, ar spārniem pieskaroties siltajam pavasara gaisam.

Gribu ignorēt norādījumus un nesaņemt par to sodu, gribu dziļi ievilkt pavasara gaisu savās plaušās un elpot vienatību. Gribu aiziet, lai iegūtu sev laiku, telpu un atgūtu sevi pašu. Lai paņemtu sevi savās plaukstās un apskautu, lai runātu ar sevi un sevī ieklausītos. Pārāk daudz, lai nogurtu sevis un varētu atgriezties.

Vai esot attiecībās drīkst jautāt pēc vienatības glāstošā pieskāriena, pēc brīvas un elpojošas telpas sev apkārt? Un vai otra būtne drīkst par šādu lūgumu dusmoties? Vai drīkst dusmoties par nepieciešamību un par lūgumu?

Vai tiešām attiecību izveidošana nozīmē automātisku savas brīvības pārdošanu un pazaudēšanu? Vai arī tikai man ir gadījies pārdot savu dvēseli velnam, kurš pretī ņēmis visu manu brīvo garu .. 
Es negribu nogurt, es gribu elpot un būt, bet bez vientulīgas atjaunošanās es nespēju atrast sevi, esmu to pazaudējusi garajās ezera niedrēs ..