piektdiena

xxx




man šķiet, es beidzot esmu atguvusi savu elpu, vienmērību un mieru tajā. taču tas ir tikai pagaidām, jo līdzko es jutīšu tavu tuvumu kā klātesošu, kā aizsniedzamu un, esi man žēlīga, redzamu, viss mans miers izkusīs kā sviests saulē. tavs tuvums manī šķils ugunis.

tikai viens tavs skūpsts spēj radīt tādu triecienu, ka nākamajā rītā mostos ar sajūtu, ka šādi tālāk dzīvot nedrīkst. ir neiespējami tevi neievērot, tev paiet garām, nepaskatīties. taču man ir jācenšas īstenot neiespējamo. lai izdzīvotu.

tu radīji iespēju, tu devi sajūtu, pat necenšoties to īsti dot. un zini kāpēc?
jo tevī joprojām mīt tas siltums, tās rūpes un mīlestība, kura manā tuvumā mēdza augt gaismas ātrumā. tu tici, ka mēs kopā spējam būt uguņošana krāšņa, taču baidies. no sekām.

laiks maina, laiks šķir un laiks plosa. taču zini, ko vēl dara laiks? rada! mīlestības sēklas izdiedzējis par skaistiem augiem, tagad tas cenšas tās pārvērst atkal par sēklām. bet varbūt jāļauj augt? 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru